Aizkraukles pilskalns ir viens no nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem un kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem Latvijā, kas paceļas Daugavas labajā krastā, apmēram 82 km no Rīgas.
Vēsture
Apdzīvotība šajā vietā sākusies jau 1. gadsimtā p.m.ē. Vēlajā dzelzs laikmetā un agrajos viduslaikos Aizkraukle bija viens no nozīmīgākajiem Daugavas lībiešu centriem, kas savas atrašanās vietas un bagātīgo importa priekšmetu dēļ bija svarīgs Daugavas ūdensceļa punkts. Vieta minēta Indriķa hronikā — 1204. gadā Aizkraukles lībieši kopā ar lietuviešiem un citiem lībiešiem uzbruka Rīgai. 1205. gada vasarā krustneši nodedzināja Aizkraukles pilskalnu, piespieda tā iedzīvotājus pieņemt kristīgo ticību un ņēma ķīlniekus. Vairāk nekā divus gadsimtus, no 13. līdz 15. gadsimta vidum, Aizkraukle bija Livonijas ordeņa centrs.
Arheoloģiskā izpēte
Pirmie zinātniskie arheoloģiskie izrakumi tagadējās Latvijas teritorijā notika 1839. gadā Aizkraukles kapulaukā Tērbatas universitātes profesora Frīdriha Krūzes vadībā. Pašā pilskalnā pirmie izrakumi veikti 1889. gadā baltvācu vēsturnieka Antona Buholca vadībā. 2021. gadā Aizkraukles pilskalns un senpilsēta tika atzīti par gada arheoloģisko pieminekli.
Apmeklējuma informācija
Pilskalns ir brīvi pieejama ainaviska vieta ar skatu uz Daugavu; apmeklējuma laiks un maksa nav noteikti.